No mīlestības līdz naidam… un atpakaļ читать онлайн

О книге

Автор:

Жанр:

Издано в 2024 году.

У нас нет данных о номере издания.

Аннотация

Pirmā mīlestība – tā ir tik gaiša, godbijīga, iekārojama, un to var sagraut viens neuzmanīgs pārkāpums. Kā pārdzīvot nodevību un noticēt, ka ar to dzīve nebeidzas? Kā palikt dzīvam, kad sirds ir saplēsta? Otrā mīlestība kā likteņa dāvana, kas palīdzēs sadziedēt brūces uz sirds un liks noticēt, ka laime vēl var būt. Taču atkal viens neuzmanīgs pārpratums iznīcina visu, ko mūsu varone tik rūpīgi glabāja savā atdzimušajā sirdī. Un kā pārdzīvot jaunu nodevību? Un kā noticēt, ka pēc kārtējās nodevības dzīve nav beigusies?

Edgars Auziņš - No mīlestības līdz naidam… un atpakaļ


1. nodaļa.

– Mans mazais piliens, es jau sen gribēju pateikt, ka es tevi ļoti mīlu! Es tevi tik ilgi meklēju, tu esi vienīgā, kuru es gribu mīlēt! Tu kļuvi par manas dzīves, manas pasaules, gaisa jēgu. Precies ar mani?

Igors izņēma no kabatas ceriņu krāsas samta kastīti un pastiepa to uz atvērtas plaukstas.

– Pilenīt, es tevi lūdzu, iepriecini mani. Es apsolu, ka būšu tev labākais vīrs pasaulē. Jūs nekad to nenožēlosit, kad mēs apprecēsimies.

Meitene apmulsumā sēdēja sarkana, nepaskatīdamās no galda. Viņai šķita, ka visi restorāna apmeklētāji skatās uz viņiem, rāda ar pirkstu un smejas, kas viņai radīja tik lielu vēlmi kļūt tik mazai un neredzamai. Šajā laikā pie galda tuvojās divi viesmīļi sniegbaltos kreklos, tauriņos un melnās biksēs. Viens rokās turēja milzīgu sarkanu rožu pušķi, otrs šampanieša spaini. Pēc Igora zīmes viņi nolika ziedus iepriekš sagatavotā vāzē un spaini ar šampanieti uz galda un apstājās pie galda gaidošās pozās. Vīrietis viņiem pamāja ar galvu, viesmīlis paņēma šampanieša pudeli, ar mīkstu popsienu to atvēra un graciozi ielēja burbuļojošo dzērienu glāzēs. Igors turpināja turēt kastīti plaukstā un skatīties uz meiteni, saspringti gaidot viņas atbildi. Šajā laikā viņiem tuvojās vijolnieks, kurš sāka spēlēt ļoti maigu melodiju ar tādu entuziasmu, it kā pati vijole dziedātu par kaut ko personisku.

Meitene bija gatava izkrist pa grīdu. Viņa nebija tam gatava, kad Igors šodien viņu uzaicināja uz restorānu. Un viņas apģērbs restorānam īsti neatbilda šim brīdim – vienkārša tumši zila kleita ar augstu apkakli, rotāta ar adītu apkakli, tādas pašas adītas aproces uz garām piedurknēm, vecas vienkāršas melnas kurpes ar zemiem papēžiem. Viņa tiešām negribēja šeit nākt, bet vīrietis viņu pierunāja. Un tagad viņa sēdēja pie kāda izskatīga vīrieša dārgā uzvalkā, sniegbaltā kreklā, uz kuru sānis skatījās visas restorāna brīvās sievietes, kuras acīs varēja lasīt: “Un ko viņš atrada šajā kalnā. ? Es esmu viņas labākā."

– Pilīte, man ieteica vienu restorānu, es gribu ar tevi tur aiziet, pārbaudi, vai mani “reklāmdevēji” nemelo. Mēs vienkārši paēdīsim pusdienas, neuztraucies, tu esi visskaistākā,” vīrietis teica, apskaujot meiteni ap vidukli.


С этой книгой читают