Kalnu prinča līgava читать онлайн

О книге

Автор:

Жанры:

Издано в 2024 году.

У нас нет данных о номере издания.

Аннотация

Rīts man sākās ar kāzām svešā pasaulē. Ziemas kāzas šeit ir vietējais Jaungada vakars, un līgava katru reizi ir jauna. Aukstais, drūmais princis par tām nerūpējas. Viņš mani uzskata tikai par kārtējo lelli, sauc mani citā vārdā, un es vēlos atgriezties mājās, savā realitātē! Jo citādi pēc gada, tāpat kā visas iepriekšējās līgavas, mani nomainīs jauna Amālija, un es pazudīšu! Tikai es neesmu rotaļlieta, un es parādīšu princim, kas ir īstas jūtas!

Edgars Auziņš - Kalnu prinča līgava


1. Malahīts un marmors

Pirmais, ko dzirdēju, bija skumja veca balss:

– Cik žēl, Stefan, viņam vēlāk vajadzēs aprakt tādu skaistumu…

Jauneklis nedaudz degunīgi atbildēja:

– Kāpēc nožēlot? Katru gadu jūs piešķirat Amālijai kāda kalnu vēja dvēseli, mēs spēlējam Ziemas kāzas, un visi dzīvo laimīgi līdz nākamajai ziemai. Nu, izņemot līgavu, protams.

Es atvēru acis.

Manā priekšā rosījās krunkains vectēvs, nedaudz līdzīgs manam materiālu skolotāja spēkam. Viņš pielaboja manu smago balto kleitu, apgrieztu ar kažokādu, izšūtu ar gaišām tirkīza, kalnu kristāla un mēnessakmens pērlītēm. Vectēvs murmināja zem deguna, ignorējot mani, it kā es būtu piecgadnieks, un viņš gatavojās matīnei:

– Paskaties spogulī, skaistā meitene. Stefans šo kleitu šuva veselu gadu. Tagad mēs pielaikosim vēl dažas prinča kaklarotas… Un tu būsi mīļākā no visām Amālijām…

"Vectēv, tu to saki katru gadu," Stefans pievilka. Man uzreiz nepatika šis augstprātīgais, tievais puisis ar nesamērīgi garām rokām.

– Ššš, mazdēliņ. Neapvainojiet Amāliju, viņai joprojām ir kāzas ar princi Alešu.

"Mans vārds nav Amālija," es nevarēju pretoties. Pat ja tas ir sapnis, tas ir mans sapnis. Un ļaujiet šiem puišiem zināt manu vārdu. Bet mans gādīgais vectēvs neļāva man pateikt ne vārda.

– Nē, nē, mīļā. Jūs esat Kalnu prinča līgava, jūsu vārds ir Amālija, tā tam ir jābūt, un, lūdzu, nestrīdieties ar savu vectēvu. Labāk paskaties spogulī, var redzēt visu savu augumu. Tagad gaidiet… dekorācijas…

Viņš izņēma no kastes kaklarotu. Kas tie ir, dimanti baltajā zeltā? Labi, šis sapnis noteikti ir labāks par parastajiem murgiem, kuros man neizdodas sesija.

"Es labāk to iedotu tev, vectēvs Matej," puisis paņēma kaklarotu no vecā vīra un sniedzās pēc mana kakla izgriezuma. Jau no domas vien, ka deguns Stefans pieskarsies manām krūtīm, lika man justies pretīgi. Es pastiepu roku (dievs, piedurknes ir smagas!) un satvēru viņa nosvīdušo plaukstu.

– Nē, man ir labāk.

Nu, vai es nevaru pats piestiprināt krelles? Starp citu, es tos daru! Ne jau tā, protams… galvanizācija, epoksīds, bet… Puisis nobijās un atlaida rotājumu.


С этой книгой читают