Nosaukts par eņģeli читать онлайн

О книге

Автор:

Жанр:

Издано в 2024 году.

У нас нет данных о номере издания.

Аннотация

Andželīna vēlas izbeigt savu dzīvi, izdarot pašnāvību, taču viņu glābj noslēpumainais Roberts. Kurp vedīs viņu iepazīšanās? Un kādus noslēpumus slēpj bagātā glābēja savrupmāja?

Edgars Auziņš - Nosaukts par eņģeli


1. nodaļa. Meitene uz tilta

Šajā mākoņainajā, pelēkajā dienā mazās provinces pilsētiņas krastmalā garāmgājēju praktiski nebija. Caurspīdīgs ledains vējš pūta no ziemeļu puses, pūšot netālu no ceļa stāvošo vientuļo telšu brezentus. Jūras gaiss, kas plosījās uz krastu, bija pilns ar sālsūdens lāsēm, kas sajauktas ar smalka šķībo lietus sākumu.

Nežēlīgs, neredzams spēks dzenāja tintes krāsas mākoņus pa drūmajām debesīm, biedējot tuvojošos viesuļvētru. Pērkona skaņas ik pa laikam apmulsināja telpu, kam sekoja plīsušas uguns bultas, kas drīz parādījās gaisā.

Slapjais asfalts mirdzēja, vietām vētrainas ūdens straumes saputojās putās, un tas metās tieši zem kājām.

Reizēm garām pazibēja vientuļi lietussargi, kas tikai ar savu košo krāsu uzsvēra sliktā laika pelēcību.

Šajā drūmajā atmosfērā neviens nepamanīja trauslo figūru, kas stāvēja uz tilta. Viņas pelēkais mētelis saplūda ar blāvajām margām, un tikai viņas garie, spilgti sarkanie mati plīvoja vējā kā liesmu viļņi.

Dienu no dienas viņš gāja pa šo ceļu uz savu nīsto darbu, īsti nepievēršot uzmanību tam, kas notiek apkārt. Varbūt viņš būtu pagājis garām kā parasti. Bet ne šajā laikā. Kas viņu apturēja? Intuīcija, liktenis, liktenis? Vai varbūt šī matu uguntiņa uz esamības pelēcības fona?

Viņš pacēla galvu un bija apstulbis, ka uz margām stāvošā meitene atlaida rokas un sastinga.

– Dievs! Stop! Tu esi traks? – Es tikko paspēju nokliegt. Spēcīgas rokas satvēra viņas tievo vidukli un strauji parāva muguru.

–Vai tev apnicis dzīvot? Kas varēja notikt, ka tu to izdarīji?

Viņš paskatījās uz meitenes šņukstošo seju. Viņas seja bija slapja vai nu no asarām, vai no lietusgāzes. Bet viņš redzēja viņas acis – zilas, ar zaļu nokrāsu, gluži kā jūru.

Meitene klusēja. Ko teiks cilvēks, stāvot uz mūžības sliekšņa? Ko sacīs tas, kurš ir redzējis pestīšanu aizmirstībā? Nespēja samierināties ar eksistenci, ko sabiedrība viņam uzspiež? Nevēlēšanā ik uz soļa saskatīt šīs pasaules netaisnību? Izmisīgā mēģinājumā uz visiem laikiem atrauties no cilvēkiem, kuri jūs sāpināja? Nederīguma sajūta kādam šajā grēcīgajā pasaulē? Un skaidrā izpratnē – fiasko! Es neko nevaru mainīt. Šīs ir beigas.


С этой книгой читают