Es pieļauju, ka tas varētu būt anekdotiski smieklīgi. Bet es nemaz nesmējos, bet mans vīrs Maksims. Kails.
Un kāda meitene.... Arī kaila… Un tas viss tepat – manā dzīvoklī, manā guļamistabā, manā gultā un uz manām šļūktām palagiem!!!!! Abi sastinga, skatīdamies uz mani. Un tad meitene pēkšņi atvēra muti un kliedza tik skaļi, ka es nevilšus ievilku galvu, iznākdams no stupora, kurā biju iekritusi, ieraugot Maksu… Maksu! Un to!
– Lenka. Lenka! Tu saglabā savaldību! Mēs esam inteliģenti, pieauguši un saprātīgi cilvēki! – Maksims sažņaudzās, mēģināja atkāpties no meitenes, uz kuras gulēja atzveltnē, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņam tas neizdevās un viņš pēkšņi apgāzās kopā ar viņu tā, ka viņa atradās starp mums. Viņš apklusa… Meitenes pakaļa, atšķirībā no Maksa apmatotās, bija plika, sulīga un sārta.... Es varēju viņai trāpīt ar triecienu! Visa šī "skaistuma" īpašniece paskatījās uz mani pāri plecam un vēl skaļāk kliedza: – Nogalini! Killer! Pie tā viņa arī izlocīja kājas kā tarakāns, paraustīja rokas, un, pats galvenais, viņas sejā bija tāds šausmu pilns skatiens, ka es pat pagriezos, lai paskatītos, vai aiz manis stāv kāds tik murgains cilvēks. Koridors bija prognozējami tukšs, bet es pati atspoguļojos lielajā spogulī. Un uzreiz kļuva pavisam skaidrs: tā biju es, es pati, kas savu vīru un viņa kundzi nobiedējusi līdz neprāta stāvoklim. Un pat ne jau ar to, ka pieķēru viņus atgriežamies mājās nevis kā pēdējā laikā ierasts – tajā nakts pusē, bet dienas vidū. Nē. Tas bija tāpēc, ko es turēju rokās.
Ar cirvi! Tas, starp citu, bija iemesls manai pēkšņai parādīšanai neparastā laikā. Viņš un pārsteigums, ko grasījos sarūpēt savam vīram vīram – satriecoši erotisku mežģīņu apakšveļas komplektu, ko biju iegādājusies Maksa dzimšanas dienā, lai iepriecinātu viņu ne tikai ar jauno dārgo pulksteni, bet arī gultā. Veļa, protams, bija manā somā, bet cirvja......
Redziet, vienai no manām darbiniecēm tas bija nepieciešams. Nataša sāka ar mūsu vīriešu iztaujāšanu birojā, un tad izrādījās, ka maniem mačo padotajiem nekas tāds nav – viņi visi, redziet, bija pilsētnieki, nevis mežabrāļi. Un tajā pašā laikā ne santehniķi, ne galdnieki un vispār ne kādi remontstrādnieki, bet – ņemiet augstāk! – pieredzējuši pārdevēji un loģistikas speciālisti. Protams, pēc tam es viņus mazliet nopēsu, iedomājoties, ka viņi izsauc "vīru uz stundu" un satiek viņu priekšautiņā; viņi atbildē nopūtās un neērti pasmējās, bet lieta tomēr beidzās ar to, ka es Natašai no mājām atnesu cirvi.
