Vai tas pāries? читать онлайн

О книге

Автор:

Жанры:

Издано в 2024 году.

У нас нет данных о номере издания.

Аннотация

– Griša," viņš pastiepj roku. Viņam ir skaista, plata plauksta ar senlaicīgu trīsstūra formas zīmogu uz rādītājpirksta. – Izejam "tu". Mums šeit ir plakana hierarhija. Tu taču negrasies saplosīt manus traukus, vai ne, Vera? – Es esmu veikls kā kaķis. Griša jautri nopriecājas. – Nāc pirmdienas pēcpusdienā. Kira tevi piereģistrēs un visu paskaidros. Aprunājies ar viņu par grafiku un algu. Pagaidām tas ir pārbaudes laiks. Redzēsim tavu veiklību, kaķenīte, – viņa acis smejas. – Es tur būšu. Paldies. Man šķiet, ka es tikko dabūju darbu tēva saimnieces dēla bārā. Un es nedomāju, ka tas ies labi.

Edgars Auziņš - Vai tas pāries?


1 daļa

– Nē, dārgais, tu velti ceri, tu un es nepaliksim draugi. – viņš pasmīn. «Es tev piedāvāju savu mīlestību, bet viņa tev nepadevās.» Tāpēc tagad nevainojiet mani. Tev izdevās samīdīt visu manu dvēseli. Pirms jums nevienam nav izdevies.

Viss iekšā saplīst. Dievs, kāds es esmu muļķis. Es speru soli viņam pretī. Viņš neskatās acīs, bet tieši dvēselē. Es zinu, ka aiz dusmām slēpjas sāpes un izmisums.

– Atvainojiet. – mēģinu pieskarties viņa vaigam.

– Vācies prom no šejienes. – izrunā to zilbi pa zilbei, it kā es būtu garīgi atpalicis.

Mani pārņem panika. Sirds lec rīklē, saplīst un lido lejā. Es viņu saprotu un atvainojos. Pēdējais, ko es gribēju, bija viņu sāpināt.


Ironiskā kārtā melnā sērija sākās Vecgada vakarā. Ziemas sesija ir tepat aiz stūra. Gaisā virmo brīnuma gaidīšana. Šķiet, šogad lolotākās vēlēšanās piepildīsies

Es ar prieku izlaižu filozofiju, čakarējos pa centru. Deguna gals tirpst no aukstuma. Aleksandrova austiņās čīkst:

– Nē, nu, vai varat iedomāties, viņš man prasīja par to samaksāt. Pirmajā randiņā! Vai tas vispār ir normāli? – sašutumā atskan balss. «Es gandrīz nolaidu žokli uz galda.» Es pasūtīju tikai kafiju, un viņš pasūtīja pusi no ēdienkartes. Ja viņi tur būtu cūku uz iesma pasnieguši, viņš arī to būtu uzasinājis. Viņš ir tik jauks un tumšs, tieši tāds, kāds man patīk. – Vika skumji nopūšas.

– Vai viņš pēc šāda priekšlikuma vispār ir dzīvs? – es iesmejos, iedomājoties, cik jocīgi viņa izpleta nāsis.

Priekšā redzu zaļu zīmi ar kafijas pupiņām. Ejot novelku vilnas šalli. Es domāju, vai man vajadzētu dzert kafiju ar parasto pienu vai kokosriekstu pienu. Un pēkšņi man kaut kas liek pagriezt galvu. Niezes sajūta, kurai nav iespējams pretoties. Tas, iespējams, ir tas, ko viņi sauc par priekšnojautu.

Smaids pazūd no manas sejas. Es vairs nedzirdu, ko man saka Vika.

Restorānā pāri ielai, tieši pie loga, mans tēvs sēž kādas blondīnes kompānijā. Smadzenes izmisīgi meklē attaisnojumus savām sapulcēm. Viņi sēž un sēž, kas jums rūp?

– Aleksandrova, piedod. Es tev atzvanīšu. – es viņu pēkšņi pārtraucu teikuma vidū un uzklikšķinu uz austiņas. Nerūpējoties par luksoforiem un intensīvo satiksmi, es kā traks zaķis zigzagu pāri ceļam.


С этой книгой читают